Today it is one of the world’s major languages, ranked sixth according to number of native speakers (over 200 million). It is the language with the largest number of speakers in South America (183 million, over 51% of the continent’s population), and also a major lingua franca in Africa. It is the official language of nine countries, being co-official with Spanish and French in Equatorial Guinea, with Chinese in the Chinese special administrative region of Macau, and with Tetum in Timor-Leste.
It is an official language of several international organizations. The Community of Portuguese Language Countries (with the Portuguese acronym CPLP) consists of the eight independent countries that have Portuguese as an official language. Portuguese is also an official language of the European Union, Mercosul, the Organization of American States, the Organization of Ibero-American States, the Union of South American Nations, and the African Union (one of the working languages) and one of the official languages of other organizations. The Portuguese language is gaining popularity in Africa, Asia, and South America as a second language for study.
Portuguese and Spanish are the fastest-growing European languages, and, according to estimates by UNESCO, Portuguese is the language with the highest potential for growth as an international language in southern Africa and South America. The Portuguese-speaking African countries are expected to have a combined population of 83 million by 2050. Since 1991, when Brazil signed into the economic market of Mercosul with other South American nations, such as Argentina, Uruguay, and Paraguay, there has been an increase in interest in the study of Portuguese in those South American countries. The demographic weight of Brazil in the continent will continue to strengthen the presence of the language in the region. Although in the early 21st century, after Macau was ceded to China in 1999, the use of Portuguese was in decline in Asia, it is becoming a language of opportunity there; mostly because of Timor-Leste’s boost in the number of speakers in the last five years but also because of increased Chinese diplomatic and financial ties with Portuguese-speaking countries.
In July 2007, President Teodoro Obiang Nguema announced his government’s decision to make Portuguese Equatorial Guinea’s third official language, in order to meet the requirements to apply for full membership of the Community of Portuguese Language Countries. This upgrading from its current Associate Observer condition would result in Equatorial Guinea being able to access several professional and academic exchange programs and the facilitation of cross-border circulation of citizens. Its application is currently being assessed by other CPLP members.
Mana perfektā Portugāle
Ance Briede
Studēt Portugālē ir bīstami… jo tas ir neaizmirstams piedzīvojums, kuru gribas izjust atkal un atkal.
Acīs raušas slapjums, kad pārskatu fotogrāfijas no tik mīļās, skaistās studentu pilsētas Koimbras
No saviem kursabiedriem daudz biju dzirdējusi par apmaiņas studiju programmu Erasmus. Nedomādama pieteicos konkursā uz Portugāli. To, kas tas vispār ir un ko es grasos darīt, aptvēru brīdī, kad uzzināju, ka jau 3.martā jāsāk studijas Koimbras Politehniskajā institūtā Portugālē. Bail bija ļoti, bet sarkanām acīm pagājušā gada 27.februārī kāpu lidmašīnā. Bijām trīs latvietes un visas nobijušās vairāk nekā jebkad, kad pēc negulētas nakts Londonas lidostā deviņos no rīta ieradāmies Portu. Tajā brīdī sākās viskrāšņākais posms manā dzīvē.
STUDENTU PILSĒTA KOIMBRA
Dzīvoju Portugāles trešajā lielākajā pilsētā Koimbrā, kas atrodas starp Portu un Lisabonu. Pilsētai ir perfekts lielums — ne par mazu, ne par lielu. Nebija tā, ka es pazītu katru garāmgājēju, taču bija tā, ka piecus mēnešus neredzēju sastrēgumus. No 150 tūkstošiem iedzīvotāju aptuveni 80 tūkstoši ir studentu. Pilsētas centra virsotnē atrodas viena no Eiropas vecākajām universitātēm — Universidade de Coimbra, kas joprojām darbojas. Īsta studentu pilsēta, kurā jūtama Vecā pasaule. Varbūt tieši tāpēc man tur tik ļoti patika — apkārt jauni, smaidīgi, mācīties griboši portugāļi, kas sabraukuši no visas valsts, kā arī ārzemju studenti, kas vēlas redzēt kaut ko jaunu un kaut ko arī iemācīties. Otra lielākā iedzīvotāju daļa ir pensionāri, ko mēs smejoties saucām par mūžīgajiem studentiem, kuri no tās traki jautrās dzīves nav tikuši prom. Tūristi šai pilsētā ierodas tikai uz pāris stundām, lai apskatītu veco universitāti un seno pilsētas daļu, jo pēc 1755.gada lielās zemestrīces Koimbra bija viena no nedaudzajām vietām Portugālē, kas bija palikusi neskarta, turpretī Lisabona — gandrīz pilnīgi izpostīta.
Es īrēju piecistabu dzīvokli pilsētas centrā kopā ar abām latvietēm un vienu slovēņu puisi. Mana mīļākā vieta mājās bija milzīgais balkons, no kura pavērās skats uz tāliem kalniem. Īsta idille vakarā pie vīna glāzes parunāties ar angliski runājošo kaimiņu un skatīties uz izgaismotajām mājiņām kalnos. Laikam lieki piebilst, ka piecistabu dzīvokļa cena komplektā ar sapņaino ainavu pielīdzināma ikdienišķam trīsistabu dzīvoklim Rīgas nomalē ar skatu uz pretējo māju. Apkārt trīsstāvu mājai bija iekopts dārziņš ar puķēm un ziedošiem krūmiem, kas no ielas nodalīts ar baltu sētiņu. Nemaz nerunājot par āra kāpņutelpu, kas bija tīra un kārtīga ik dienas. Aiz virtuves loga — citronkociņš. Pie mājas vairākas atkritumu kastes, jo portugāļi ļoti popularizē atkritumu šķirošanu un izglīto vietējos iedzīvotājus ar reklāmām televīzijā. Arī es iemācījos šķirot atkritumus, un bija sajūta, ka daru labu darbu. Atgriezusies Latvijā, automātiski meklēju, kur nolikt plastmasas pudeli. Ja Rīgā šķirotu atkritumus, nāktos tos nest vairākus kilometrus līdz tuvākajām atkritumu tvertnēm.
Septiņu minūšu gājienā lejup no kalna atradās lielais iepirkumu centrs Dolce Vita. Vienā pusē liels komplekss ar stadionu, baseins un basketbola zāle — otrā, viducī — plašs iepirkšanās centrs. (Baseina apmeklējums maksā 2,12 eiro, un peldi kaut visu dienu.) Vecākiem, ciemojoties pie manis un redzot šo skaisto modernās arhitektūras paraugu, radās vienkāršs jautājums — kāpēc Latvijā ceļ plastmasas šķūņus, bet šeit samērā mazā pilsētā var atļauties uzcelt kaut ko tik grandiozu? Uz pārējiem diviem iepirkumu centriem viņus neaizvedu. Katrai labai lietai ir arī savas ēnas puses: dzīvoju kalna galā, bet Dolce Vita atrodas kalna pakājē. Lejā var noskriet viens divi, bet, kad diezgan lielā stāvumā ar iepirkumu maisiem jākāpj mājup, es divreiz padomāju, vai tiešām jāiet uz veikalu. Martā un aprīlī mājās bija ļoti auksts, un ceļš no veikala bija ideāls veids, kā sasildīties, bet jūlijā, kad ēnā gaiss sasila līdz +35, gaidīju līdz desmitiem vakarā, lai aizietu pēc pārtikas, — tādā karstumā uzkāpt kalnā ir gandrīz vai bīstami veselībai.
Dzīves ritms portugāļiem ir absolūti citāds nekā man pierastais. Pirmo mēnesi nevarēju ciest, ka portugāļi ļoti kavē, un ne vien 10 minūtes, bet krietni ilgāk. Reiz ar pārējiem studentiem bijām devušies ekskursijā uz ziemeļu pilsētu Bragu. Pēc iekārtošanās hostelī ekskursijas vadītājs Marko pienāca klāt un teica: pēc septiņām minūtēm būs autobuss, un visi brauksim vakariņās, esiet gatavi. Aptuveni pēc desmit minūtēm viņš paņēma biljarda kiju un izspēlēja pilnu partiju. Tad arī sapratu, ka portugāļiem kavēšana ir asinīs un nevajag to ņemt pie sirds. Kad braucām uz Lisabonu, erasmusiešiem tikšanās laiks bija sarunāts 7.45, portugāļiem — 7.30. Beigās pati jau sāku pieņemt šo patiesībā vieglo uztveri — nekur nesteigties, jo nekas nepazudīs, neviens nedusmosies, dzīvē viss jāuztver mierīgi.
Sabiedriskais transports gan kursē ar minūtes precizitāti. Gudri saplānota transporta kustība vakaros. Cilvēku ir mazāk, un lielos autobusus nomaina ērti mikroautobusi, kas ir krietni vien ekonomiskāki.
Atšķirīgais dzīvesveids attiecas arī studijām. Skolas ir atvērtas aptuveni līdz vieniem naktī. Lekcijas beidzas vakaros ap divpadsmitiem. Kad man bija jāsarunā tikšanās ar pasniedzēju, izdzirdu priekšlikumu — vai varam tikties desmitos skolas bārā? Savādi, bet ne slikti savādi. Arī visas ballītes, kā ierasts, rietumos sākas krietni vēlāk nekā Eiropas austrumos. Par iešanu uz bāru var sākt domāt ap divpadsmitiem, un arī tad tas vēl ir gandrīz tukšs. Klubos kustība sākas ap trijiem četriem.
Portugāļu virtuve nav mana iecienītākā, jo gaļas ēdieni ir sausi. Toties jūras velšu piedāvājums ir bagātīgs. Daudz gatavoju mājās, taču izdevīgi bija ēst studentu ēdnīcās. Valsts piešķir subsīdijas skolas ēdnīcām, un triju ēdienu cena ir aptuveni divi eiro. Ēdiens ir labs, ēdnīcas tīras un kārtīgas. Man gan pietrūka dažādu mērču un saldumu. Draugs ciemojoties veda mārrutkus, skābo krējumu un šokolādes sieriņus. Istabas biedrenei vecāki atveda auksto zupu. Tās bija īstas svētku vakariņas. Šad un tad kāds no mūsu programmas studentiem uzaicināja vakariņās uz savas valsts nacionālo ēdienu nogaršošanu. Tagad zinu, kā garšo poļu Lieldienu kūka un serbu kandža. Portugāļiem viens no nacionālajiem ēdieniem ir bacalhao — dažādos veidos pagatavota menca. Slavenākais našķis — kūciņa Pastel de Nata. Tas ir mīklas groziņš ar olu pildījumu, un to var nogaršot jebkurā mazā konditorejā, kas Portugālē ir uz katra stūra.
GODS BŪT STUDENTAM
Es vietējiem daudz stāstīju par Latviju, centos būt objektīva un necelt ne debesīs, ne nolīdzināt ar zemi. Stāstīju, ka pie mums studenti paralēli mācībām strādā. Populārākais jautājums bija — kā? Vai tad ir iespējams kārtīgi mācīties un strādāt? Kāda jums ir mācību kvalitāte, ja iespējams šāds apvienojums?
Portugālis Hugo man skaidroja, ka Portugālē tā ir kā līguma slēgšana ar vecākiem. Kamēr esi students (un Portugālē studenti nereti ir 25—30 gadu veci), vecāki tevi uztur, taču vecumdienās bērni palīdz vecākiem. Studiju laikā tikpat kā neviens nestrādā, izņemot prakses darbu, kas ietverts studiju programmā.
Studentiem ir oficiāls formas tērps, kurš nav obligāts, bet lielākā daļa goda dēļ to nēsā. Puišiem ir melns uzvalks ar melnu kaklasaiti un baltu kreklu, meitenēm — tāds pats kostīms ar svārkiem. Neatņemama tērpa sastāvdaļa ir biezs, melns apmetnis līdz zemei. Skats ikdienā šķiet ērmīgs — daudz Betmenu staigā pa pilsētu. Karstā laikā apmetni rūpīgi saloka un nes uz rokas. Ir ticējums, ka līdz studiju beigām apmetni nedrīkst mazgāt, citādi izkritīs eksāmenos. Pirms sesijas pēdējo kursu studentiem notiek svinīga procesija — priesteris iesvētī mācību mapi. Tas ir tik nopietns pasākums, ka vecāki nereti brauc skatīties, kā bērni saņem svētību pirms eksāmeniem.
QUEIMA DAS FITAS
Vislielākais notikums gadā Koimbras pilsētā ir studentu svētki Queima das Fitas (tulkojumā — "dedzinot lentes"). Parasti tie notiek maijā, bet gatavošanās sākas jau aprīļa pirmajās dienās. Tie ilgst astoņas dienas un deviņas naktis, un tiek svinētas mācību gada beigas, lai gan faktiski tas vēl nav beidzies. Katra svētku diena ir veltīta kādai no astoņām universitātes fakultātēm — literatūras, jurisprudences, medicīnas, zinātnes un tehnoloģijas, farmācijas, psiholoģijas un izglītības, ekonomikas un sporta fakultātei. Katras fakultātes studentam ir noteiktas krāsas lente, uz kuras kursabiedri raksta novēlējumus. Svētku gaitā lentes sadedzina. Svētkos visi valkā melnos tērpus, tiesa gan, devītajā dienā dažam labam tas izskatās visai nodeldēts.
Svētkus atklāj divpadsmitos naktī pie Koimbras vecās katedrāles, talantīgākie studenti dzied fadu ģitāras un mandolīnas pavadījumā. (Fadu ir tradicionāls portugāļu mūzikas stils. Koimbras fadu izpilda tikai vīrieši, izdziedot dvēseles pārdzīvojumus un skumjas pāris ģitāru pavadījumā. Krietni atšķirīgs ir Lisabonas fadu, ko dzied arī sievietes.) Tas ir aizkustinošs brīdis, liela daļa studentu raud, jo apzinās, ka studentu dzīve drīz būs galā. Tad ir balle līdz rītam, un tā — deviņas naktis. Balle notiek parkā Mondegu upes krastā blakus vecpilsētai. Tur tiek uzstādīta skatuve un astoņas milzu teltis — katra savam mūzikas žanram. Apkārt arī daudz hotdogu un alus tirgotāju. Portugāļi lepojas, ka alus patēriņš svētku nedēļā pārsniedz Minhenes Oktoberfest alus dzērēju sasniegumu. Liels notikums ir Cortejo jeb svētku parāde. No universitātes cauri visai pilsētai brauc ar kreppapīra puķēm izpušķotas kravas mašīnas, kam piekabē sakāpuši pēdējo kursu studenti un dala svētku viesiem alkoholu un uzkodas bez maksas. Tobrīd man likās, ka tas ir kaut kas nereāls — valsts propagandē alkoholu jauniešu vidū! Bijām dzirdējuši, ka būs kādas piecpadsmit mašīnas. Katrs paņēmām bundžiņu alu, citi šņabi vai viskiju, vēl citi — sangriju. Galu galā izrādījās, ka kopējais mašīnu skaits ir 89. Parāde ilga sešas stundas. Cilvēki ielās dejoja un priecājās, un iztika bez starpgadījumiem un kautiņiem. Visa pilsēta bija kā noreibusi. Pirms svētkiem jautāju savai portugāļu valodas pasniedzējai, kā tad būs ar mācībām. Izrādās, ilgus gadus studentiem bija jānāk uz lekcijām svētku laikā, taču labākajā gadījumā esot atnākuši daži. Tad nu dome atradusi risinājumu — Lieldienu brīvdienu nedēļa tika pārcelta uz Queima das Fitas svētku laiku.
CEĻOŠANA
Semestra laikā paguvu izbraukāt Portugāli krustām šķērsām. Galvenokārt pārvietojos ar vilcienu. Dzelzceļš savieno visas nozīmīgākās Portugāles pilsētas. Vilcieni ir jauni, tīri un kursē pietiekami bieži, biļetes cena atbilst kvalitātei. Starp lielajām pilsētām iespējams braukt ar ātrvilcienu, biļetes cena gan ir augstāka, bet patērētais laiks īsāks. Vilciena ātrums ir ap 220 km stundā.
Portugāli var slavēt par ceļu kvalitāti. Tiem, kam svarīgs laiks, ir iespēja braukt pa maksas ceļiem, kuru malās sastādīti ziedoši krūmi un puķes. Otrās šķiras jeb bezmaksas ceļi pielīdzināmi mūsu Via Baltica jaunajam Saulkrastu apvedceļam. Portugālis Rikardo stāstīja, ka gandrīz visa Eiropas nauda tiek ieguldīta ceļu atjaunošanā un būvēšanā. To var redzēt. Protams, kalnu apvidos serpentīni ir tādi, ka kļūst nelaba dūša, taču ceļa seguma kvalitāte ir laba. Divas reizes īrējām mašīnu, bieži braucu ar autobusu, bet visa semestra laikā neredzēju nevienu ceļu policistu, kas mērītu ātrumu, neredzēju arī nevienu avāriju. Braucēji ir drosmīgi un brauc ātri, taču ceļš ir divās joslās katrā virzienā, parasti ir arī sadales josla un gar malām drošības sētiņas.
Portugāles ziemeļi ir zaļi un kalnaini. Tiem, kas nepanes serpentīna ceļus, labāk tur nedoties. Skati — neaizmirstami. Labi atceros Bom Jesus katedrāli nekurienes vidū kalna galā netālu no senās Bragas pilsētas. Varētu domāt, ka tā ir kāda veca lielpilsētas svētnīca, taču nē. Portugālē baznīcu un katedrāļu ir daudz.
Koimbra atrodas valsts vidienē stundas braucienā no Atlantijas okeāna pludmales Figeiras da Fošas. Ģeogrāfiski tas ir ideāls novietojums, jo attālums uz visām pusēm ir līdzīgs. Divas stundas, piecpadsmit eiro, un esi Lisabonā lielpilsētas kņadā. Lisabonas apvidū biju vēl vairākās citās jaukās pilsētās, piemēram, Obidušā, ko paši portugāļi sauc par pastkartes pilsētiņu. Savulaik karalis Afonso II to kāzās uzdāvināja karalienei. Apkārt pilsētai slienas vecs mūris, pa kuru iespējams apiet apkārt pilsētai. Mājiņas atgādina piparkūku namiņus grieķu stilā. Visas nokrāsotas baltas, ar dzeltenu vai zilu līniju ap logiem un sētu. Vīna tirgotāji uz ielas piedāvā dažnedažādus sava reģiona vīnus.
Sintra ir vēsturiska pilsēta netālu no Lisabonas, un tajā ir trīs fantastiskas pilis. Viena no tām ir mauru cietoksnis, kas saglabājies no trešā gadsimta. Pilis iekļauj pasakains mežs, kurā sastopami augi no visas pasaules. Penas pils kalna galā redzama krāsaina, cakaina romantisma celtne, pēdējā karaliene tajā dzīvojusi XX gadsimta pašā sākumā. No tiem laikiem saglabāta pat viņas augstības matu ķemme. Trešā pils ar diviem slaidiem torņiem atrodas Sintras galvenajā laukumā. Maģiska pilsētiņa ar senu vēsturi.
Stundas braucienā no Lisabonas atrodas zvejnieku ciemats Sesimbra. Turp devos trīs reizes izslavēto zivju restorānu dēļ. Tā nav tūristu iemīļota vieta, lisabonieši turp dodas pavadīt brīvo laiku. Manāmas vecas tavernas, kuru piedāvājumā ir gan parastas ceptas sardīnes, gan zirnekļkrabji. Pirmo reizi dzīvē ēdu krabi, kura vēders ir divu plaukstu lielumā. Garša brīnišķa. Cena ap astoņpadsmit eiro. Kad krabis apēsts un zaļais vīns izdzerts, var doties atlaisties pludmalē. Tieši Sesimbrā salasīju vislielākos gliemežvākus, kuri man atgādina par skaistajām Portugāles pludmalēm.
Pludmales
Visā garajā krasta līnijā apbraukāju vairāk nekā desmit pludmaļu un neredzēju divas vienādas. Par sliktāko tiek uzskatīta tieši tuvākā Koimbrai — Figeira da Foša. Taču nekur nebiju redzējusi tādu smilšu liedagu. Kad sāc brist pa smiltīm, okeāns nav redzams. Gājiens ilgst apmēram desmit minūtes, līdz parādās šalkojošs atklāts ūdens klajums ar pāris metru augstiem viļņiem. Figeira da Foša ir sērfotāju iemīļota vieta. Jo tālāk uz dienvidiem, jo pludmales vairāk ieskauj klintis. Fantastisks skats paveras no Eiropas galējā rietumu punkta — Rokas raga Sintras reģionā. Milzu viļņi, kas sitas pret 140 metru augstām klintīm.
Atsevišķs stāsts varētu būt par Algarves pludmalēm. Tas ir Portugāles dienvidu reģions, kurā gar visu piekrasti izstiepušies kūrorti. Paši portugāļi spriež, ka Algarvē nacionālā valoda ir angļu. Tā nudien ir. Visas pilsētas — Laguša, Portimana, Faru, Albufeira — ir līdzīgas. Lieli hoteļi, tūristu izpriecas un baltas pludmales ar klintīm. Jauki gan, ka neviena viesnīca nav privatizējusi teritoriju pie okeāna un tur var sauļoties jebkurš. Mazliet klusāka un nostāk tālākajā dienvidrietumu punktā atrodas Sagriša. Skaista, mierīga pilsētiņa, kurā uz zemesraga uzbūvēta spēcīgākā bāka Eiropā ar 95 km pārraides zonu. Kad maijā pie manis ciemojās māsa ar draugu, viņi nira gar klintīm un 20 metru dziļumā stipri nosala, jo atklātais okeāns nekad īsti nesasilst, taču redzēja daudz astoņkāju.
Portugāļi Algarvē neatpūšas, to viņi atstājuši iebraucējiem. Vietējo iecienīts ir Alentežu reģions, kurš atrodas starp Lisabonu un Sagrišu līdz pašai Spānijas robežai. Pati biju divās Alentežu pludmalēs. Izcili skaista pludmale ir Vilanova de Milfontesa, kur Miras upe ietek okeānā. Ūdens krāsa katrā vietā ir citāda. Brīnišķīgi.
PORTU UN LISABONA
Uz Lisabonu devos vairākas reizes. Liela pilsēta ar pusmiljonu iedzīvotāju, redzama gan liela daļa vecās arhitektūras (pēc lielās zemestrīces 1755.gadā pilsēta tika uzcelta gandrīz no jauna), gan arī jauni futūristiski nami — tādi kā, piemēram, Expo 98 rajons, kurā ir viens no pasaulē lielākajiem okeanārijiem. Lisabonā braucu uz lielo rokfestivālu Rock in Rio. Lielā norobežotā pļavā ar neskaitāmiem tūkstošiem fanu par 53 eiro redzēju Leniju Kravicu, iereibušu Eimiju Vainhausu un Polu van Daiku. Festivāls ilga septiņas dienas, katru dienu uzstājās trīs slavenības. Kolosāls piedzīvojums. Šajā laikā Lisabonas hosteļi un viesnīcas bija pilnas.
Jāņus svinēju Portu. Tiesa gan, trūka tradicionālo latviešu vainadziņu un dziesmu par Jāņa tēvu, toties piedzīvoju citādus vasaras saulgriežus. Galvenā atrakcija bija plastmasas āmuriņi "līgotāju" rokās un dauzīšana ar tiem apkārtējiem pa galvu. Neizprotami, bet bezgala jautri. Visu naidu, kas pa gadu sakrājies, var ar smaidu vērst pret nepazīstamiem garāmgājējiem, vicinot āmuriņu. Pilsēta pilna ar ielu tirgotājiem, kas piedāvāja ceptas sardīnes (Svētā Jāņa (Sao Joao) svētku galvenais ēdiens), ribiņas, alu, sangriju un… āmuriņus. Divpadsmitos naktī mūzikas pavadījumā dārdēja salūts 25 minūšu garumā. Neraksturīgi un forši Jāņi.
Portugālē nodzīvotais laiks tagad šķiet kā mirklis, kas vairāk bija īss sapnis. Noraudājusies Koimbras stacijā atvadījos no citiem studentiem, jo zināju — tā, visticamāk, ir mūsu pēdējā tikšanās. Es sapratu kaut ko pavisam vienkāršu, kas pateikts mūsu Erasmus dziesmā Boa Sorte: "H? tantas pessoas especiais no mundo (pasaulē mīt tik daudz īpašu cilvēku)." Gribas, lai arī citi to saprot un izbauda. To arī novēlu. Portugāle ir mana jaunā mīlestība, kuru apciemošu līdz sirmam vecumam.
